Kādreiz es domāju, ka vēlos sev blakus sievieti “bez liekām problēmām”. Nu, ziniet, bez mūžīgajiem “es gribu turp, nopērc to”, bez ambīcijām kļūt par blogeri, bez vēlmes “attīstīties ar retrītu palīdzību”. Bet izrādījās daudz trakāk
Vienkāršu, parastu sievieti, ar kuru var neiespringt, nesacenšoties, bet vienkārši dzīvot. Mierīgi. Tāpēc, kad es iepazinos ar Iritu, man šķita – tā ir viņa. It kā visums būtu sadzirdējis:– Lūdzu, dodiet jau kādu normālu. Bez filtriem, bez pārlieku liela pafosa, bez runām par mēness enerģiju. Un viņa parādījās. Pieticīga. Ierobežota. Kasieris pārtikas veikalā ar minimālo algu, maiņas katru otro dienu. Parasts dzīvoklis. Bez izrādīšanās. Bez tonnas rotaslietu.
Vienkāršs manikīrs. Vienkāršs skatiens. Vienkārši vārdi. Mēs iepazināmies nejauši – es pirku pārtiku Mego, man bija labs garastāvoklis, pajokoju pie kases. Viņa atbildēja, un es pēkšņi sajutu: ar viņu ir viegli. Tieši uzreiz. Nākamajā dienā atkal atnācu. Pēc tam saruna, pēc tam kafija. Pēc tam vakars parkā. Viss vienkārši. Sākumā tas šķita ideāli. Pirmais mēnesis – it kā viss ideāli. Viņa nekaprīzojās, nerīkoja scēnas. Vienmēr bija mierīga.
Neprasīja vest nekur, nerīkoja “tu man neraksti ik pēc 10 minūtēm”. Gluži pretēji – viņa pat nedaudz kautrējās.
– Man nepatīk, kad man pārāk uzbāžas, – viņa reiz teica. – Esmu klusa.
Man blakus vajadzīgs vienkārši labs cilvēks. Un es nodomāju: lūk, tas ir. Klusa osta. Nav ne teātra, ne apvainojumu tukšā vietā, ne mūžīgo “tev ir jādara”. Mēs staigājām, dažreiz kopā gatavojām vakariņas. Viņa priecājās par ziediem no kioska un uzskatīja kino apmeklējumu par “svētkiem”. Otrajā nedēļā es viņai nopirku lētas smaržas. Viņa paskatījās ar pārsteigumu:
– Tu ko? Kāpēc tērējies? Es neesmu no tām, kas lūdz dāvanas.
Jāatzīst, pēc iepriekšējām attiecībām tas bija kā svaiga gaisa malks. Bet tad… sākās kaut kas dīvains
Pēc kādām trim nedēļām es sāku just, ka, kā lai to saka… man ir garlaicīgi. Ne dēļ viņas pašas, bet dēļ tā, par ko ar viņu var runāt. Es mēģināju kaut ko stāstīt – par darbu, par saviem projektiem, par biznesa plāniem. Viņa klausījās, māja ar galvu, teica:
– Aha… forši, laikam.
Dažreiz piebilda:
– Bet mums pie kases reiz viens vīrietis mēģināja gurķus kabatā iebāzt. Vari iedomāties?
Es smējos, bet iekšēji sapratu: mums nav par ko pa īstam parunāt. Pat mūzika – viņai šlāģeris, man džezs. Grāmatas viņa nelasīja. Uz maniem mēģinājumiem apspriest kino atbildēja:
– Es skatos seriālus, it īpaši turku vai par mīlestību. Vienkāršus, lai neapgrūtinātu.
Domāšanas veids un ritmi izrādījās atšķirīgi. Reiz es ierosināju:
– Aizbrauksim brīvdienās uz Klaipēdu? Tur ir vecpilsēta, lielisks muzejs, klosteris. Viņa atbildēja:
– Un kāda jēga tērēt naudu? Labāk uz vasarnīcu pie tantes. Tur gurķi, gaiss, šašliks.
Nesaku, ka viņai nebija taisnība. Vienkārši man bija šauri. Viss, ko es piedāvāju – viņai šķita “pārmērība”.
– Kafija par 2.50? Tu ko? Es mājās dzeru šķīstošo, un ir normāli.– Teātris? Bet tur taču ir pafoss. Es ne reizi neesmu bijusi, bet man šķiet, ka tas nav mans.– Tu atkal pasūtīji suši? Vai tad tu esi miljonārs, vai kā?
Es sapratu: viņas vienkāršība – tā nav tikai prasību trūkums. Tā ir arī intereses trūkums par kaut ko ārpus ierastā loka. Darbs – mājas – vasarnīca. Viss.
Lasi vēl: Sievietēm, kas vecākas par 60 gadiem, ir pienācis laiks pārtraukt šīs darbības
Saruna, pēc kuras viss kļuva skaidrs
Otrajā mēnesī es sāku attālināties. Vairs nerakstīju pirmais. Viņa neapvainojās – vienkārši rakstīja:
– Viss kārtībā? Kā tev iet?
Un es atkal jutu – laba, mierīga, bet mēs esam it kā no dažādām pasaulēm. Ne sliktākas, ne labākas. Vienkārši pārāk atšķirīgas. Pīķis notika, kad es viņai piedāvāju apmeklēt masāžas kursus – es gribēju apmaksāt. Domāju, ka viņa priecāsies. Bet viņa atbildēja:
– Vai es tevi neapmierinu tāda, kāda esmu?
– Nē, tu esi laba. Es vienkārši domāju, varbūt tev pašai ir interese? Tas taču ir noderīgi.
– Man ar kasi pietiek. Ko tu mani visu laiku gribi pārveidot par kādu citu?
Lūk, tad es sapratu: viņa nevēlas neko mainīt. Viņu viss apmierina. Bet mani – ne. Mēs aizgājām katrs savu ceļu. Es godīgi teicu, ko jūtu. Ka viņa ir laba, jauka, bet es nevaru tā dzīvot. Es gribu runāt, uzzināt jaunu, attīstīties. Bet viņa – vēlas mieru un lai viņu neaiztiek. Viņa neko daudz neizpauda. Vienkārši teica:
– Es jutu. Tu jau neesi mans cilvēks. Tu visu laiku esi it kā ne šeit. Un viss tev nav tas, nav tā.
Es pamāju. Apskāvu. Aizgāju.
Ko es sapratu pēc 3 mēnešiem
Es meklēju “vienkāršu” sievieti, jo biju noguris no pretenzijām un prasībām. Bet vienkāršība – tā mēdz būt dažāda. Dažreiz tā ir gudrība, vieglums un iekšēja harmonija. Bet dažreiz – tā ir ikdiena, rutīna, noslēgts loks un pārliecība, ka “tā ir normāli, kāpēc vajag vairāk?” Varbūt kāds teiks: “Nu tu gan snobs.” Varbūt. Bet es godīgi mēģināju. Es tiešām gribēju būt blakus. Bet nesanāca. Es Iritu cienu. Viņa ir laba. Vienkārši ne mana. Ja tu netiecies uz kaut ko vairāk, tu necieni ne sevi ne otru blakus. Ja tevi apmierina kasieres darbs, tas ir vēl sliktāk, jo tu pati necenties neko vairāk sasniegt šajā dzīvē.
Padoms – ja tu arī meklē “bez prasībām”. Skaties ne tikai uz to, ko viņa neprasa. Bet uz to, ar ko viņa dzīvo. Kādas ir viņas intereses. Vai viņa vēlas kaut kur doties. Vai arī vienkārši dzīvo tā, kā ir pieradusi – un negrasās mainīties. Jo dzīvot ar cilvēku, kuram neko nevajag – tas ne vienmēr ir viegli. Dažreiz blakus tādam cilvēkam sāc just, ka arī tev vairs neko nevajag. Bet tas – ir ceļš uz nekurieni.
